Ģirts Kalniņš

“Art for art’s sake”…..gan politikā, gan mūzikā. Kas tos abus vieno? Sen nav bijis garāks rakstu gabals, tad nu – aiziet! Šonedēļ Latvijas premjers prezentēja pārskatu par situāciju ap Latvijas finansēm, tēriņiem, iespējamiem taupījumiem un citiem risinājumiem. Vienvārdsakot – finanses un ekonomika. Un tas, kā Latvija izskatās šobrīd un perspektīvas, kādas paveras kaut ko darot, vai taisni otrādi – nedarot neko. Īsumā, mūsu valsts šķērsgriezums, kuru iepriekš nekad un neviens premjers nebija uzdrošinājies tik atklāti un tieši iznest publikas apskatei. “Art for art’s sake”. Teiciens ir cēlies no franču domātājiem, bet īsts čempions šim izteicienam kļuva Oskars Vailds ar savu grāmatu “Doriana Greja ģīmetne”. Būtība ir, ka māksla pati par sevi ir vērtība un tai obligāti nav jānes līdzi papildus šķautnes caur politiskām, ekonomiskām vai reliģiskām prizmām. Un tas mani noved atpakaļ pie premjera prezentācijas. Un secinājuma, ko novērojām publiskajā telpā, proti – Latvijas Sabiedriskais medijs šo prezentāciju neuztvēra burtiski, bet, diemžēl, piepina klāt ideoloģiju, propagandu, interpretāciju un jā, pat nelielus melus. Jo prezentācijas būtību vai nu nesaprata, negribēja saprast, vai vēl ļaunāk – apzināti gribēja nodarīt kaitējumu premjeram, sev vien zināmu iemeslu dēļ. Proti, nevis diskutēt par prezentācijas būtību un saturu, bet frīvoli izvēloties izcelt sev vien saprotamus virsrakstus, iedomas un interpretācijas. Citiem vārdiem, pārfrāzējot augstākminēto teicienu – nevis runāt par prezentāciju, analizēt tās saturu un faktus, bet mēģināt dabūt klikšķus un ažiotāžu ap to, ko premjers īsti neteica un nedomāja. Jeb, citiem vārdiem – prezentācija, nevis prezentācijas pēc, bet ar politisku un emocionālu manipulāciju….kas nebija forši, jo radīja absolūti nevajadzīgu un apzināti vai neapzināti manipulētu ažiotāžu soctīklos un portālos, novirzot sabiedrības uzmanību no galvenās domas – prezentācijas būtību, faktiem, piedāvātajiem risinājumiem un diskusiju ap tiem. Gods kam gods, viena no Latvijas Radio galvenajām balsīm – Aidis Tomsons iznāca ar savu redzējumu par to, ka, kā saka angļi, “enough is enough” un diezgan tieši nokritizēja savus LSM kolēģus. Un par to viņa priekšā būtu jānoņem cepure. Jo iet pret saviem kolēģiem, ar kuriem kopā tomēr pēdējos 20 gadus ir vadīts mediju naratīvs par to, kas ir labs un, kas slikts – tur vajag drosmi. Jo pieņemu, ka kolēģi privātās sarunās vai aiz muguras viņam veltīja ne pārāk glaimojošus epitetus. Un te mēs nonākam pie patiesās problēmas, ko, manuprāt, izgaismoja šī situācija – Sabiedriskais medijs nedrīkst būt pārvērsts par vienas konkrētas ideoloģijas vai divu konkrētu partiju ruporu. Privātais medijs, droši, nav problēmu, bet sabiedriskais?!? Nē, nē un vēlreiz nē. Jo sabiedriskajam medijam ir jāpilda gan sargsuņa, gan arbitra funkcijas. Un sabiedriskā medija darbinieki nedrīkst, nu vienkārši NEDRĪKST ieņemt jebkādu politisku pozīciju, nedrīkst simpatizēt vienam vai otram politiskajam spēkam, kur nu vēl mēģināt ietekmēt politiku vienā vai otrā virzienā. Jo sabiedriskajam medijam ir dota milzu vara, bet milzu varai līdzi nāk arī milzu atbildība (šis no Spider-Man, ja nu kas) un atbildība pret to, lai sabiedrība no Sabiedriskā medija saņemtu tiešu, nepārprotamu un ideoloģiski neizkropļotu un neizmanipulētu viedokli. Manuprāt, tas ir tik pašsaprotami. Es ļoti ceru, ka šī bija neveikla, pat tizla situācijas nenolasīšanas kļūda, nevis konceptuāla pieeja, lai ietekmētu politsko kursu, kur pēc 20 gadu valdīšanas Jaunā Vienotība, visticamāk, nonāks Saeimas opozīcijā un nebūs valdībā. Un 20 gadu laikā būvētajai sistēmai būs jāmainās. Jo tikko notikušajās Saeimas vēlēšanās Latvijas pilsoņi nobalsoja par pārmaiņām. Pārmaiņām, kuras ir gatavi uzticēt Andrim Kulbergam un viņa komandai, kā to nesējiem. Vērosim. Visi kopā. Gan pārmaiņu ieviešanu, gan sabiedriskā medija attieksmi pret šo visu. Un nobeigumā – par mūziku, kā pieteicu. Mans īpašais viedoklis. Šodien īru supergrupa U2 izdeva savu sešpadsmito studijas albumu “Carnaval de Luz”. Es varu teikt tikai vienu – wow! Kopējais viedoklis ir, ka U2 no iepriekšējiem 15 albumiem ir 3 šedevri – “Joshua Tree”, “Achtung Baby” un “All that you can’t leave behind”. Pa starpu šiem albumiem un, jo īpaši pēc pēdējā, U2 ir eksperimentējuši, mēģinājuši piedāvāt kaut ko vairāk nekā vienkāršu un patiesu mūziku. Un tas ir strādājis ar dalītām sekmēm, jo, acīmredzot, klausītāji ir sapratuši, ka katrs no šiem veikumiem iziet ārpus “Art for art’s sake” jeb māksla pēc būtības, bez blaknēm, vai otrādi - rāmjiem. Ko nevar teikt par “Carnaval de Luz”. Jo U2 ir atgriezušies pie saknēm – skaistas mūzikas. Mūzikas, kurā katrs fans var atrast kaut ko no “Rattle and Hum”. Kaut ko no “Achtung Baby”, no “Zooropa”, no “Pop” un “All that you can’t leave behind”, bet lai cik līdzīgu, tomēr pavisam savādāku. Jo māksla un mūzika reizēm neprasa neko citu, kā vien vienkāršu patiesību. Gluži kā politika. Lai visiem jauks vakars!