Jalikvide!

Pēc šāda zinatnes un Latvijas apkaunojuma tā SIA LZA naftalinēka ir jalikvide!

Problēma ar pilsonības piešķiršanu šādā veidā jau nav pašā pilsonībā kā tādā, bet gan tajā, ka visu šo gudrinieku dēļ, kuri bīda šādus jautājumus, neveic pienācīgas pārbaudes, lobē savas intereses un pieņem šādus lēmumus, mūsu valsts var kļūt par apsmieklu. Turklāt mūsu partneri arī vēro, kā mēs spējam aizsargāt savu valsti un tās intereses. Tas nav tikai reputācijas jautājums - tas ir reāls drošības apdraudējums (real threat), ja tiek pieļauts, ka sistēmu var tik viegli apiet un izmantot savās interesēs. Var pienākt situācija, kad citi varēs teikt: „Redz, kā mēs viņus apčakarējām!”Un te nav runa tikai par viltus zinātniekiem vai akadēmiju, kuras reputācija jau tā ir zem nulles. Runa ir par kopainu - par sistēmu, kuru iespējams apiet, manipulēt un izmantot savās interesēs. Problēma ir ne tikai konkrētajos cilvēkos, bet arī tajā, ka šāda sistēma vispār pieļauj šādu situāciju rašanos.

Kautkā nes pēc naftalīna :). Un es ne par vecumu, bet par valsti, kas aplipusi ar dēlēm... delfi.lv/193/politics/120139…

Visas nozares finansejumu un klientus mekle pašas! Lūk arī lai šie skaistuļi dara to pašu… delfi.lv/kultura/52862727/sc…

Behind every neocloud headline are teams doing the complex, essential work of converting AI ambition into reliable computing capacity. From a data centre operator’s perspective, neoclouds are critical partners in building a stronger AI infrastructure ecosystem. Financing pressures warrant close attention, but so does the value these companies bring through greater choice, competition and specialist expertise. Our investment horizons may differ, but our success is interdependent. Neoclouds require dependable power, cooling and delivery. Data centre operators require sustainable, credible commitments. Both benefit from realistic timelines, adaptable infrastructure and transparent conversations about the economics of scaling AI. This is the time to work more closely together, understand the pressures on both sides and build partnerships capable of performing through changing market conditions. Resilience is built collectively — from the power connection to the business behind the GPUs. #Neocloud #AIInfrastructure #DataCentres #CloudComputing #Partnership #DELSKA #myDelska

Latvia’s National Cybersecurity Centre has announced new requirements for hosting information systems and securing data centres, which entered into force on 1 October 2026. The regulations establish common requirements for system hosting, data centre security and compliance assessment. cyber.gov.lv/lv/zinas/speka-… I see this somewhat differently: to me, it looks like another victory for bureaucracy - another step towards unnecessary rules, mountains of paperwork and an approach of “we will do everything ourselves”, relying on the resources of a single state-owned company. It creates the impression that laws and regulations are being used to justify keeping everything in-house, using external providers as little as possible - or not at all. This also risks leaving the public sector paying whatever is charged, without sufficient cost scrutiny or competitive pressure. The requirements appear so demanding that I question whether the state-owned provider itself will be able to meet them in full. Paragraph 9 deserves particular attention. In exceptional circumstances, it allows Class A information systems to be hosted in a data centre without the confirmation of compliance required under Paragraph 21, provided that the necessity is documented, risks are assessed, mitigation measures are established and prior approval is obtained from the competent supervisory authority. This exception does not apply to Class A systems of owners or lawful holders of critical ICT infrastructure. In my view, this leaves a “back door” that could, in practice, become a privilege for a select few: the full compliance burden and investment for some; a justification, an approval and an exemption for others. The question is not simply who is formally eligible for an exception, but how it will be applied in practice. What guarantees that approval to use a privately owned data centre under this exception will be just as accessible as approval to use a state-owned one? It also creates the impression that the authors themselves may anticipate difficulties for the state-owned provider in meeting these requirements, and have therefore left an escape route - so that public information systems do not end up with nowhere to go. That raises concerns about whether the responsible authority fully appreciates the industry’s operational realities and what practical compliance actually requires. There is another important risk. If the state insists on doing everything itself, while limited budgets prevent it from attracting and retaining qualified specialists, the outcome could be the exact opposite of what was intended. Rather than strengthening security, this regulatory approach could expose public information systems to even greater risk. Requirements on paper cannot replace a professional team, practical experience or adequate resources. Under these circumstances, private operators have to ask whether it makes sense to invest substantial resources in meeting bureaucratic requirements, only to compete in price-driven public tenders while feeling they have little meaningful protection or leverage. And, of course, experts will immediately rush to explain that this criticism is wrong, that these measures are necessary and that everything is being done in the name of security. But almost anything can be made to sound reasonable when presented under the right label. In my view, this is fundamentally the wrong approach. Unfortunately, I am concerned that our closest neighbours may be heading in the same direction. Andris Kulbergs, Latvia’s Ministry of Smart Administration and Regional Development — how will equal treatment and genuine security be ensured in practice? @AndrisKulbergs @Edgars_T @VARAM_Latvija #Cybersecurity #DataCentres #DigitalInfrastructure #Latvia #Baltics

Nacionālais kiberdrošības centrs ir publicējis ⁠informāciju par jaunajām informācijas sistēmu izvietošanas un datu centru drošības prasībām, kas stājās spēkā 2026. gada 1. oktobrī. Noteikumi paredz vienotas prasības informācijas sistēmu izvietošanai, datu centru drošībai un atbilstības novērtēšanai. cyber.gov.lv/lv/zinas/speka-… Es gan to vērtētu nedaudz citādi: manā skatījumā tā ir kārtējā birokrātiskās sistēmas uzvara - vēl viens solis pretī bezjēdzīgiem noteikumiem, papīru un regulāciju kalniem un pieejai “visu darām paši”, izmantojot viena valsts uzņēmuma resursus. Rodas iespaids, ka ar likumiem un noteikumiem tiek radīts pamatojums tam, kāpēc viss jādara pašiem, ārpakalpojumus izmantojot pēc iespējas mazāk vai neizmantojot vispār. Vienlaikus tas rada risku par šiem pakalpojumiem maksāt tik, cik “gribas”, bez pienācīgas izmaksu kontroles un konkurences spiediena. Turklāt prasības, manuprāt, ir izstrādātas tik stingras, ka rodas jautājums, vai pats valsts uzņēmums spēs tās pilnībā izpildīt. Un te īpaši zīmīgs ir noteikumu 9. punkts: noteiktos izņēmuma gadījumos tas ļauj A klases sistēmu izvietot datu centrā bez 21. punktā paredzētā atbilstības apliecinājuma, ja ir dokumentēta nepieciešamība, izvērtēti riski, noteikti to mazināšanas pasākumi un iepriekš saņemts kompetentās uzraugošās iestādes pozitīvs saskaņojums. Šī atkāpe gan neattiecas uz informācijas un komunikācijas tehnoloģiju kritiskās infrastruktūras īpašnieku vai tiesisko valdītāju A klases sistēmām. Manuprāt, tieši šeit ir atstātas “sētas durvis”, kas praksē var kļūt par privilēģiju izredzētajiem: vieniem -pilns prasību slogs un ieguldījumi, citiem — pamatojums, saskaņojums un atļauja izņēmuma kārtā. Jautājums nav tikai par to, kam izņēmums formāli ir pieejams, bet gan par tā piemērošanu praksē. Kas garantēs, ka iespēja izmantot privāta uzņēmuma datu centru izņēmuma kārtā būs tikpat pieejama kā iespēja izmantot valsts uzņēmuma datu centru? Rodas iespaids, ka arī paši prasību izstrādātāji pieļauj iespēju, ka valsts uzņēmums tās nespēs izpildīt, tāpēc jau iepriekš atstāj atkāpšanās iespēju — lai valsts informācijas sistēmas beigās nepaliktu “uz ielas”. Tas savukārt rada bažas, ka atbildīgajai valsts iestādei varētu pietrūkt izpratnes par nozares specifiku un šo prasību praktisko izpildi. Turklāt, ja valsts izvēlas visu darīt pati, bet ierobežotu budžetu dēļ vienlaikus nespēj piesaistīt un noturēt kvalificētus speciālistus, rezultāts var būt pretējs iecerētajam. Šādi veidota likumdošana tā vietā, lai stiprinātu drošību, var pakļaut valsts informācijas sistēmas vēl lielākam riskam. Prasības uz papīra pašas par sevi neaizstāj ne profesionālu komandu, ne praktisku pieredzi, ne atbilstošus resursus. Šādos apstākļos uzņēmējam ir nopietni jāizvērtē, vai ir jēga tērēt milzīgus resursus birokrātiskā aparāta prasību izpildei, lai beigās piedalītos iepirkumos, kuros galvenais kritērijs ir cena, bet pašam uzņēmējam rodas sajūta, ka viņš ir atstāts faktiski beztiesiskā situācijā. Un, protams, tūlīt nāks eksperti, kuri ar putām uz lūpām skaidros, ka tā nav taisnība, ka tā vajag un ka tas viss ir drošības vārdā. Taču mēs visi labi zinām: ar pareizo mērci var pasniegt jebko. Manuprāt, šāda pieeja ir absolūti nepareiza. Diemžēl rodas iespaids, ka šo pašu ceļu iet arī mūsu tuvākie kaimiņi! @AndrisKulbergs @Edgars_T @VARAM_Latvija