Nu nafig jābūt tādai depresijai, man jau liekas, ka mājās visas sienas ar to pievilkušās. Bet kur tad lai es liekos?!?

Vakar neuzņēma Tvaika ielā, un tas nekas, bet bija tik drausmīgi uzbrūkoši un nelaipni, ka man vēl šodien par to sāp.

Ai, da nu negribas dzīvot savu dzīvi, man zajebal.

Kā ir nedēļas nogale, tā nesaprotu, kāpēc vispār dzīvoju.

Psihiatre ieteica iet uz sociālo dienestu prasīt ģimenes asistentu. Man bail.

Tāda sajūta, ka vajag anonīmāku kontu par anonīmāko.

Citēšu pati sevi, BET — pašlaik esmu nu jau ļoti krietnu laika sprīdi ievērojusi miega režīmu. Kādus divus mēnešus. Visādi citi sūdi ir bijuši, taču nakts ir bijusi naktī un diena pa dienu. Reāli respect sev.

Pēdējā laikā ļoti bieži jūtos nedroši viena pati uz ielas, jo informācijas pārpilnîbas dēļ nespēju aptvert, kas notiek, un savlaicīgi reaģēt. Neregulējami krustojumi mani biedē. Jāvelkas kādam astē, lai pārietu ielu.

Man nav spēka neko rakstīt, es visu laiku guļu.

Nesaprotu, vai man rakstīties ārā no Tvaika ielas, jo dažām dienām ir skaisti plāni, vai labāk atcelt tos plānus un turpināt te kūkot, jo pēc skaistajiem plāniem noteikti atkal būs kaut kāda bedre, kuru negribu. Kā vispār to var nolemt! Pēdējās 24h jūtos nozāļota un stabila.

Konsīlija pieredze bija šausmīga, nevienam nenovēlu.

Ir pienācis vai nu TAS vecums, vai arī TĀ stadija.

Trauksmi par rītdienas konsīliju kvetiapīns noņēma, bet galvassāpes, kas trauksmes dēļ jau bija uzradušās, gan nenoņēma. Varētu kaut kādu supertableti, nevis dzert tās visas daudzās, ko katru dienu dzeru un vēl nepietiek.

Man atņēma kokakolu. Izrādījās, ka to Tvaika ielas kūrortā nedrīkst. Ja nu kāds nezina!

Es nesaprotu, vai man atkal ir kaut kāda jaukta epizode, vienkārši visa pārāk daudz, PMS vai kas. Visu laiku saeju autismā un man ir “meltdowns”, darbu padarīt nespēju, vienlaikus te kaļu kaut kādus plānus, kā varētu tulkot grāmatas. Vēlu veiksmi tiem ārstiem konsīlijā trešdien.

Vispār pagājušajā sesijā savam terapeitam teicu, ka apņemos turpmāk vairāk draudzēties.